To pateicis, viņš gāja atkal tālāk, un Sivēns, kādu brīdi noskatījies, metās viņam pakaļ. Vinnijs Pūks bija pēkšņi apstājies un visai bažīgi pētīja pēdu nospiedumus sniegā.

— Kas tur ir? — Sivēns jautāja.

— Ļoti savādi, — sacīja Pūks, — bet izskatās, it kā nu te būtu jau divi zvēri. Šis nezin-kas ir pienācis klāt otram nezin-kam, un tālāk viņi abi ir gājuši kopā. Vai tu nenāktu man līdzi, Sivēn? Ja izrādītos, ka tie ir plēsīgi zvēri, diviem drošāk.

Sivēns pieklājības pēc pakasīja aiz auss un teica, ka līdz piektdienai viņam nekādu steidzīgu darbu neesot un viņš labprāt nākšot, ja gadījumā tas nezin-kas patiešām būtu Bubulis.

— Tu gribēji teikt, ja gadījumā tie būtu divi Bubuļi, —Pūks sacīja, bet Sivēns atbildēja, ka tikpat viņam līdz piektdienai neesot ko darīt. Un tā viņi gāja kopā.

Priekšā bija lapegļu puduris, un likās, ka abi Bubuļi, ja tie patiešam bija Bubuļi, ir gājuši apkārt šim pudurim, tāpēc arī Pūks un Sivēns, viņiem sekojot, gāja apkārt pudurim. Sivēns kavēja Pūkam laiku, stāstīdams, ko darījis viņa vectēvs Aizliegts V, kad viņam no pēdu dzīšanas iemetusies krika mugurā, kā Aizliegts V savās vecuma dienas mocījies ar aizdusu un vēl daudzas citas interesantas lietas, bet Pūks tikmēr prātoja, kā īsti šis vectētiņš izskatījies un vai viņš tagad nedzen pēdas diviem vectētiņiem, un, ja tas tā būtu, vai viņš nevarētu vienu vectētiņu paturēt sev, un ko par to sacītu Kristofers Robins. Un pēdas gāja viņiem pa priekšu...

Pēkšņi Vinnijs Pūks apstājās un uztraukts rādīja ar ķepu sniegā: — Skaties!

— Ko? — Sivēns iekviekdamies salēcās. Bet tad, lai izliktos, ka tas nav bijis aiz bailēm, viņš ļoti sparīgi uzlēca gaisā vēl dažas reizes.

— Pēdas! — sacīja Pūks. — Trešais zvērs ir pievienojies tiem diviem.