— Pūk! — Sivēns iekliedzās. — Tu domā, ka tas ir vēl viens Bubulis?

— Nē, — atbildēja Pūks, — jo šīs pēdas ir citādākas. Vai nu tie ir bijuši divi Bubuļi un viens, kas varētu būt Peka, vai arī divi Pekas un viens, kas varētu būt Bubulis. Iesim vien viņiem pakaļ.

Tā nu viņi gāja uz priekšu un bija mazliet nobažījušies, jo tiem trim zvēriem tur priekšā varēja izrādīties Plēsīgi Nodomi! Sivēns klusībā vēlējās, lai viņa vectēvs Aizliegts Villijs būtu šeit, nevis kādā citā, nezināmā vietā, un Pūks domāja, cik jauki būtu, ja viņi gluži nejauši satiktu Kristoferu Robinu, bet, protams, tikai tāpēc, ka viņš Kristoferu Robinu ļoti mīlēja. Tad pēkšņi Vinnijs Pūks atkal apstājās un aplaizīja no uztraukuma sakarsušo degunu, jo nu viņš bija nobažījies kā vēl nekad. Viņiem pa priekšu gāja četri zvēri!

— Tu redzi, Sivēn? Paskaties uz šīm pēdām! Trīs, kas varētu būt Bubuļi, un viens, kas varētu būt Pēka! Atkal par Bubuli vairāk!

Tā patiešām izskatījās. Lai gan pēdas bieži krustojās, šķirās un atkal juka kopā, tomēr ik pa gabalam bija skaidri redzams, ka tās ir četru ķepu pāru pēdas.

— Man liekas, — teica Sivēns, kad arī viņš bija aplaizījis degunu un sapratis, ka tas tikpat kā nemaz nepalīdz, — man liekas, es tagad esmu gan atcerējies. Es patiešām atcerējos, ko es aizmirsu izdarīt vakar un nekādi nevarēšu izdarīt citu dienu. Tāpēc man noteikti vajag iet mājās un izdarīt to tagad.

— Izdarīsim to pēcpusdienā, es tev palīdzēšu, — Pūks sacīja.

— Tas nav tāds darbs, kur tu varētu man palīdzēt pēcpusdienā, — steidzīgi atbildēja Sivēns. — Tas ir īpašs rīta darbs, ko vajag darīt no rīta un, ja iespējams, noteikti starp... Cik varētu būt pulkstenis, Pūk?

— Ap divpadsmitiem, — paskatīdamies saulē, sacīja Vinnijs Pūks.

— Starp, kā es jau teicu, divpadsmitiem un divpadsmitiem piecām minūtēm. Tā ka, lūdzu, atvaino mani, mīļo Pūk, bet man patiešām... Kas tad tas?