Pūks pacēla acis uz debesīm un, sadzirdējis otru svilpienu, saka skatīties lielā Ozola zaros, kur drīz vien ieraudzīja savu draugu.

Tas ir Kristofers Robins, — viņš teica.

Nu, tad jau viss ir kārtībā, — Sivēns nopriecājās. — Ar viņu tu esi pilnīgā drošībā. Uz redzēšanos! — Un Sivēns skrēja prom, ko kājas nesa, laimīgs, ka visas briesmas nu ir garām.

Kristofers Robins rāpās no koka lejā.

— Vecais, dumjais lāci, — viņš sacīja, — ko tu te dari? Vispirms tu divas reizes apgāji pudurim apkārt viens pats, tad atskrēja Sivēns — un jūs gājāt kopā, un, kad jūs gājāt ceturto reizi... — Pagaidi, pagaidi! —teica Vinnijs Pūks, ķepu pacēlis. Tad viņš nosēdās sniegā un sāka domāt, un domāja, cik vien domīgi varēja. Tad viņš ielika ķepu vienā no šīm pēdām, divreiz pakasīja degunu un piecēlās.

— Jā, — Vinnijs Pūks noteica.

— Nu es saprotu, — Vinnijs Pūks sacīja. — Es biju muļķis un piekrāpos, — viņš bēdājās. — Es jau esmu tikai lācis ar zāģu skaidām galvā.

— Tu esi vislabākais lācis pasaulē, —Kristofers Robins mierinādams atbildēja.

— Patiešām? —Pūks ar cerību pārvaicāja. Un tad pēkšņi viņš atkal kļuva priecīgs.

— Šā vai tā, — viņš teica, — bet brokastu laiks ir klāt. Un viņš gāja uz mājām brokastis ēst.

CETURTĀ NODAĻA,

kurā ēzelītis I-ā pazaudē asti un Pūks to atrod

Vecais, pelēkais ēzelis I-ā, nošķiebis galvu pār tālu atstiepto priekškāju, vientulīgi stāvēja savā dadžu biezoknī un domāja par dzīvi. Reizēm viņš bēdīgi jautāja sev: «Kāpēc?» — reizēm prātoja: «Kālabad?» — un pēc brīža atkal: «Ja ņemtu vērā, ka...» — bet laiku pa laikam viņš pats nezināja, par ko īsti domā. Tāpēc, ieraugot Vinniju Pūku, kas lāčoja šurp pa meža taciņu, I-ā bija priecīgs, ka nu viņam ir iegansts uz kādu mirkli pārtraukt grūto domāšanu, lai drūmi noņurdētu: — Sveiks! Kā iet?