— Labi. Un kā tev? — Vinnijs Pūks apvaicājās. I-ā lēni pakratīja galvu.

— Ne sevišķi kā, — viņš teica. — Nu jau kur tie gadi, kopš es neesmu manījis nekādus kā.

— Ko tu saki? — Pūks nobrīnījās. — Ļoti žēl, ja tā patiešām ir. Ļauj, lai es uz tevi paskatos.

I-ā, bēdīgi acis nodūris, stāvēja un ļāva, lai uz viņu paskatās, un Vinnijs Pūks apgāja ēzelītim apkārt.

— Klausies — kas noticis ar tavu asti? — viņš pārsteigumā iesaucas.

— Kam tad vajadzēja ar to notikt? — prasīja I-ā.

— Astes nav!

— Vai tu esi par to pārliecināts?

— Aste vai nu ir savā vietā, vai nav. Pārskatīties nevar pie labākas gribas, un tavas astes tur nav.

— Kas tad tur ir?

— Tur nav nekā.

— Jāpaskatās, — sacīja I-ā un sāka lēni griezties riņķī ap to vietu, kur vēl pavisam nesen viņam bija aste, tad, pārliecinājies, ka tā nevar asti noķert, sāka griezties uz otru pusi, kamēr bija veltīgi apgriezies pavisam apkārt. Nu ēzelītis nokāra galvu un mēģināja saskatīt asti caur priekškājām. Beidzot viņš ar dziju, bēdīgu nopūtu teica: — Jādomā, ka tev taisnība.

— Nu, protams, man taisnība, — Pūks sacīja.

— Ko citu varēja gaidīt, — I-ā drūmi teica. — Viss ir skaidrs. Nav jau arī nekāds brīnums.

— Tu varbūt esi to kaut kur aizmirsis? — ieminējās Vinnijs Pūks.

— Kāds to ir paņēmis, — teica I-ā un apklusa. — Tas pēc viņiem izskatās, — viņš piebilda pēc laba brīža.

Pūks juta, ka viņam vajadzētu pasacīt ēzelītim kādu palīdzīgu vārdu, bet viņš neviena palīdzīga vārda nezināja. Tāpēc viņš nolēma izdarīt palīdzīgu darbu.

— I-ā, — viņš nopietni paziņoja. — Es, Vinnijs Pūks, atradīšu tev asti.

— Paldies, Pūk, — atbildēja I-ā. — Tu esi īsts draugs. Ne tā ka viens otrs, — viņš piebilda.