Un tā nu Vinnijs Pūks aizgāja meklēt ēzelīša asti.

Pavasara rīts mežā bija ļoti jauks. Mazi, apaļi mākonīši jautri dzenājās pa zilajām debesīm, reizēm aizskriedami saulei priekšā, it kā gribētu to nodzēst pavisam, un tad atkal traukdamies tālāk, lai arī nākošie tiek pie saules. Bet saule lieliski spīdēja gan starp mākoņiem, gan cauri tiem, un vecais egļu biezoknis, kas bija valkājis savas skujas visu gadu, tagad izskatījās sirms un noplucis blakus jaunās, caurspīdīgi zaļās mežģīnēs ietērptajiem skābaržiem. Lācītis Pūks gāja pa egļu biezokņiem un pa skābaržu birzīm, pa irbuleņu piekalnēm un pa viršu laukiem, no akmens uz akmeni pāri strautiņiem, augšā pa stāviem smilšakmens krastiem un atkal lejā viršu klajumos, līdz beidzot noguris un izsalcis nonāca Septiņjūdžu Mežā, jo taisni tur, Septiņjūdžu Mežā, dzīvoja Pūce.

— Ja ir kāds, kam par kaut ko kaut kas zināms, — lācītis sprieda, — tad tā ir Pūce, jo viņa zina visu ko par visu ko, vai arī mani nesauc Vinnijs Pūks. Un, tā kā mani sauc Vinnijs Pūks, — viņš piebilda, — tad tā lieta ir skaidra.

Pūce dzīvoja «Kastaņos», ļoti skaistā, veclaicīgā pilī, un tādas varenas un lielas pils patiešām nebija nevienam. Vismaz lācītim tā likās, jo pie Pūces durvīm bija gan klauvējamais riņķis, gan zvaniņš. Zem riņķa bija uzraksts:

LUC ZVANT JA UZ KLOPĪ NELAIŠ IEKŠA

Zem zvana auklas bija otrs uzraksts:

LUC KLOPET JA UZ ZVANT NELAIŠ IEKŠA

Abas zīmītes bija rakstījis Kristofers Robins, jo viņš vienīgais visā mežā mācēja rakstīt veselus teikumus. Kas attiecās uz pašu Pūci, tad viņas galva gan bija dažādu gudrību pilna, viņa prata lasīt un uzrakstīt savu vārdu Pūce, bet nekādi netika galā ar tik sarežģītiem vārdiem kā Masalas vai Sviestmaizīte.

Vinnijs Pūks ļoti uzmanīgi izlasīja abas zīmītes: vispirms no kreisās uz labo, tad — katram gadījumam, ja viņš kaut ko būtu izlaidis, — arī no labās puses uz kreiso. Pēc tam, lai tā lieta būtu pavisam droša, viņš pieklauvēja un paraustīja riņķi, paklauvēja un paraustīja zvanu un vēl skaļi nokliedzās: — Pūce! Laid mani iekšā! Tas esmu es, lācis! — Tad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Pūce.