— Labdien, Pūk! — viņa teica. — Kas jauns pasaulē?

— Šausmas un bēdas, — atbildēja Pūks. — Mans draugs I-ā ir pazaudējis asti. Un viņš ir ļoti nelaimīgs par to. Vai tu nebūtu tik laipna un nepateiktu, kā lai es atrodu viņa asti?

— Pēc parastās procedūras, kas izriet no tādas lietas, — cienīgi paskaidroja Pūce.

— Kas tas ir par izrietu procedūrēju? — Pūks jautāja. — Man galvā ir tikai zāģu skaidas, tāpēc man grūti saprast garus vārdus.

— Tas nozīmē, ko vajag darīt.

— Ja tā, man nav nekas pretī, — pazemīgi sacīja Pūks.

— Un darīt vajag sekojošo. Pirmkārt izsludināt atlīdzību. Tad...

— Vienu brīdi, — Pūks pacēla ķepu. — Ko tu teici, mums vajag darīt, lai to izdarītu? Tu nošķaudījies, un es nekā nesapratu. Atkārto, lūdzu.

— Es nešķaudīju.

— Šķaudīji gan, Pūce.

— Atvaino, Pūk, bet nešķaudīju vis. Neviens nevar nošķaudīties tā, lai pats to nepamanītu.

— Bet neviens nevar dzirdēt šķaudienu, ja kāds nav šķaudījis.

— Es atkārtoju. Pirmkārt izsludināt atlīdzību.

— Atkal tu šķaudi, — Pūks bēdīgi sacīja.

— Atlīdzību! — Pūce brēca. — Mums jāuzraksta zīmīte, lai paziņotu, ka mēs dosim kaut ko lielu tam, kas atradīs I-ā asti.

— Saprotu, saprotu. — Pūks pamāja ar galvu. — Bet, runājot par kaut ko lielu, — viņš sapņaini piebilda, — es katru rītu ap šo laiku esmu pieradis pie kāda maza... — Viņš ilgu pilnām acīm paskatījās uz bufeti Pūces viesistabas stūrī. — Pie kādas mazas lāsītes salda krējuma vai kaut kā cita, teiksim, maza šķīvīša medus...