Dzirdot šo vardu pirmoreiz, es jautāju, kā butu jautājis ikviens no jums: — Vai tad viņš ir meitene?

— Nē, — atbildēja Kristofers Robins.

— Tad kāpēc tu sauc viņu meitenes vārdā par Vinniju?

— Es nesaucu.

— Bet tu nupat teici...

— Es teicu, ka viņš ir Vinnijs Pūks. Vai tu nezini, ko tas nozīmē, ja vārdam galā «s»?

— Pareizi, pareizi, — es attapos un ceru, ka jūs attapāties tikpat ātri, jo vairāk nekādu paskaidrojumu nebūs.

Reizēm, kad Vinnijs Pūks ticis pa kāpnēm lejā, viņš grib rotaļāties, bet reizēm viņam labāk patīk mierīgi sēdēt pie uguns un klausīties kādu stāstu. Šovakar...

— Ko tu mums stāstīsi? — jautāja Kristofers Robins.

— Kas man būtu jāstāsta? — es apvaicājos.

— Tu vari pastāstīt kaut ko jauku Vinnijam Pūkam?

— Domāju, ka varu, — es teicu. — Kādi stāsti Pūkam patīk?

— Par viņu pašu. Jo viņš ir tāds lācis.

— Ā, es saprotu.

— Kaut ko jauku, jauku.

— Jāpamēģina, — es sacīju. Un tad es mēģināju.

Reiz senos, senos laikos, varbūt pat tik ļoti senos kā pagājusī piektdiena, Vinnijs Pūks pavisam viens dzīvoja mežā zem vārda Sanders.

— Ko tas nozīmē «zem vārda»? —jautāja Kristofers Robins.

— Tas nozīmē, ka šis vārds bija rakstīts ar zelta burtiem uz durvju plāksnītes. Plāksnīte bija augšā, un pats viņš dzīvoja apakšā.

— Vinnijam Pūkam tas nebija īsti skaidrs, — sacīja Kristofers Robins.

— Nu man ir, — noņurdēja Pūks.

— Labi, tad stāstīšu tālāk, — es teicu.