— Nu redzi, — Pūce sacīja. — Tātad mēs rakstām šīs zīmītes un izspraužam pa visu mežu.

— Mazdrusciņ medus, — lācītis pie sevis murmināja, — vai nu jā, vai arī nē... neko darīt. — Viņš dziļi nopūtās un ļoti pūlējās saprast, ko Pūce viņam stāsta.

Bet Pūce tikai runāja un runāja — arvien garākos un garākos vārdos, kamēr atkal nonāca pie tā, ar ko bija sākusi, un paskaidroja, ka vienīgais cilvēks, kas var šos sludinājumus uzrakstīt, ir Kristofers Robins.

— Tas bija viņš, kas uzrakstīja man abas zīmītes durvīm. Tu tās redzēji, Pūk?

Pūkam nu jau labu laiku acis ciet vien lipa, un uz visu, ko Pūce sacīja, viņš pēc kārtas atbildēja tikai «jā» vai «nē». Tā kā pagājušo reizi viņš bija teicis «jā, jā», tad tagad nomurmināja — «nē, nepavisam», kaut gan nebija īsti sapratis, ko Pūce jautāja.

— Kā, patiešām tu neievēroji? — Pūce, mazliet izbrīnījusies, pārvaicāja. — Nu tad nāc un paskaties!

Viņi izgāja ārā. Pūks skatījās uz klauvējamo riņķi un zīmīti zem tā, viņš skatījās uz zvana auklu un zīmīti zem tās, un, jo ilgāk viņš skatījās uz zvana auklu, jo vairāk viņam likās, ka tā atgādina pavisam ko citu, iepriekš redzētu un pazīstamu.

— Glīta aukla, vai ne? — Pūce sacīja. Pūks pamāja.

— Šī aukla man kaut ko atgādina, — viņš teica, — es tikai nevaru iedomāties, ko īsti. Kur tu to dabūji?

— Pavisam nejauši atradu mežā. Tā karājās krūmā, un sākumā es nodomāju, ka tur kāds dzīvo, un piezvanīju, bet neviens neatsaucās, un tad es zvanīju vēlreiz, no visa spēka, un aukla notrūka. Es nopratu, ka tā nevienam nav vajadzīga, atnesu to mājās un...

— Pūce, tu esi kļūdījusies, — Pūks svinīgi teica. — Ir viens, kam šī aukla ļoti vajadzīga.

— Kam?

— I-ā. Manam dārgajam draugam I-ā. Viņš visai... Viņš visai to mīlēja.

— Mīlēja?

Viņš bija tai ļoti pieķēries, — Vinnijs Pūks bēdīgi nopūtās. To pateicis, viņš noņēma zvana auklu un aiznesa atpakaļ ēzelītim I-ā, un, kad Kristofers Robins bija atkal pienaglojis to īstajā vietā, I-ā spriņģoja pa mežu, vicinādams savu asti tik laimīgi, ka Pūks no sirds izpriecājās viņam līdzi. Pavisam saguris no līksmības, viņš steidzās mājas, lai mazliet iestiprinātos. Pēc pusstundas, muti slaucīdams, viņš lepni nodziedāja: