Kādu dienu, kad Kristofers Robins, Vinnijs Pūks un Sivēns tērzēdami ieturēja kopīgu launagu, Kristofers Robins izēda muti tukšu un tāpat, starp citu, piebilda: — Es šodien redzēju Milzu Lempi, Sivēn.

— Ko viņš darīja? — Sivēns apjautājās.

— Tāpat vien aizlempoja, — teica Kristofers Robins. — Jādomā, viņš mani nepamanīja.

— Es arī reiz redzēju, — Sivēns sacīja. — Vismaz man likās, ka tas bija viņš. Bet varbūt nebija. Nezinu.

— Es tāpat, — teica Pūks, domādams, kā tāds Milzu Lempis varētu izskatīties.

— Viņus nemaz tik bieži nedabū redzēt, — nevērīgi iebilda Kristofers Robins.

— Nav manīti, — teica Sivēns.

— Vismaz šajā gadalaikā ne, — Pūks sacīja.

Viņi pļāpāja par šo un par to, kamēr Pūkam un Sivēnam vajadzēja iet mājās. Čāpojot pa šauro taciņu gar Septiņjūdžu Mežu, viņi neko daudz nerunāja, bet, kad, pa akmeņiem laipodami un viens otru pieturēdami, bija tikuši pāri upītei un nonāca viršu laukos, kur varēja atkal draudzīgi iet blakus, viņi sāka runāties, un Sivēns teica: — Ja tu saproti, uz ko tas zīmējas... — Bet Pūks sacīja: — Es arī nupat par to domāju. — Un Sivēns sprieda: — Bet, no otras puses, Pūk, to vajag paturēt prātā. — Un Pūks piekrita: — Pareizi, Sivēn, kaut gan vienu brīdi es biju pavisam aizmirsis... Kad viņi bija nonākuši pie Sešām Priedēm, Pūks paskatījās apkārt, vai kāds nenoklausās, un ļoti svinīgā balsī paziņoja: