Kādu dienu pastaigādamies viņš iznāca klajumā, kas bija pašā meža vidū, bet pašā klajuma vidū bija liels ozols, un pašā ozola galā kaut kas skaļi dūca.

Vinnijs Pūks nosēdās zem koka, saņēma galvu abās ķepās un sāka domāt.

Pirmā doma bija tāda: «Šī dūkšana kaut ko nozīmē. Nevar taču dūkt tāpat vien, lai tas neko nenozīmētu. Ja es dzirdu dūkšanu, tad ir kāds, kas dūc, un viņam ir savi iemesli dūkt. Bet es zinu tikai vienu iemeslu: ja tu dūc, tad tāpēc, ka tu esi bite.»Viņš atkal ilgi domāja un teica: — Cik es zinu, vienīgais iemesls būt par biti ir medus vākšana.

Nu Pūks cēlās kājās un sacīja: — Un vienīgais iemesls vākt medu ir, lai es to apēdu. — Tā nospriedis, viņš sāka rāpties kokā.

Viņš kāpa un kāpa, un kāpa, un kāpa, un kāpdams viņš dziedāja pie sevis medus dziesmiņu, kas skanēja apmēram tā:

To laikam nepateiks neviens, Kamdēļ pēc medus lāči lien. Džinn, džinn, džinn, Kas gan lai to zin?

Viņš pakāpās vēl kādu gabaliņu... un vēl kādu gabaliņu... un tad vēl mazliet augstāk. Pa to laiku viņam ienāca prātā cita dziesma:

Ja lāči būtu bites un bite būtu es, Tad nerīkotu stropu pie pašas galotnes. Neviens pa zariem nerāptos, pēc salda medus nācis, Jo medus lejā stāvētu, ja bite būtu lācis.

Tik augstu rāpdamies, Pūks jau bija krietni noguris un tāpēc dziedāja Žēlabu Dziesmu. Viņš bija gandrīz klāt, un ja vēl pakāptos uz tā tur zariņa...

KRAKŠ!

— Glābiet! — noelšas Pūks, atsizdamies pret zaru, kas bija kādas desmit pēdas zemāk.

— Ja es nebūtu... viņš teica, ietriekdamies nākamajā zarā, vēl kādas divdesmit pēdas zemāk.

— Vai tad es ko sliktu... — viņš taisnojās, apmezdams kūleni pret nākamo zaru, trīsdesmit pēdu zemāk, — es tikai gribēju... Man, protams, nevajadzēja, — viņš atzinās, izlidodams cauri sešām pazarēm.