— Un viss tikai tāpēc, es domāju, — Pūks nosprieda, kad pēdējais zars bija garām un viņš, trīs reizes apgriezies gaisā, beidzot iekrita ērkšķu krūmā, — tāpēc, ka esmu ļoti kārs uz medu. Vai dieniņ, vai!

Viņš izlīda no ērkšķu krūma, vilkdams laukā dzeloņus, kas bija sadūrušies degunā, un atkal sāka domāt. Pirmais, kas viņam ienāca prātā, bija Kristofers Robins.

— Vai patiešām es? — Kristoferam Robinam uztraukumā aizrāvās balss, jo viņš gandrīz neuzdrošinājās ticēt tādai laimei.

— Patiešām tu.

Kristofers Robins nekā vairs neteica, bet acis viņam pletās arvien platākas un vaigi piesarka.

Tā nu Vinnijs Pūks gāja pie sava drauga Kristofera Robina, kas dzīvoja aiz zaļām durvīm otrā meža malā.

— Labrīt, Kristofer Robin, — viņš teica.

— Labrīt, Vinnij Pūk, — tu atbildēji.

— Vai tev nav kāds balons?

— Balons?

— Jā. Es nupat vēl, šurp nākdams, domāju, vai Kristoferam Robinam ir kāds balons vai nav. Visu ceļu lauzīju galvu par baloniem.

— Kam tev vajadzīgs balons? — tu jautāji.

Vinnijs Pūks paskatījās apkārt, vai neviens nenoklausās, pielika ķepu pie mutes un aizžņaugtā balsī nočukstēja: — Medus!

— Vai tad kāds iet pēc medus ar balonu?

— Es eju, — sacīja Pūks.

Labi, ka dienu iepriekš tu biji viesībās pie sava drauga Sivēna un Sivēns katram ciemiņam uzdāvināja balonu. Tev tika liels, zaļš balons, bet vienam no Trusīša radiem liels, zils balons, kas palika pāri, jo Trusīša radinieks bija tik maziņš, ka vispār vēl pa viesībām nestaigāja, un tu pārnāci mājās ar abiem baloniem — zilo un zaļo.

— Kurš tev patīk labāk? — tu jautāji Pūkam. Viņš saņēma galvu ķepās un ilgi domāja.

— Kas ir galvenais, ejot pēc medus ar balonu? — viņš prātoja. — Galvenais ir, lai bites nepamana. Ja man būs zaļš balons, tas izskatīsies pēc koku lapām — un viņas neko nenojautīs. Ja man būs zils balons, tas izskatīsies pēc debesīm — un viņas atkal nenojautīs. Vajag tikai izvēlēties, kā būtu labāk.