— Bet vai bites neredzēs, ka zem balona esi tu?

— Varbūt redzēs, bet varbūt arī neredzēs, — teica Vinnijs Pūks. — Ar bitēm nekad neko nevar zināt. — Viņš brīdi padomāja un piebilda: — Es izlikšos par mazu, melnu mākonīti un piemānīšu bites.

— Tad labāk ņem zilo balonu, — tu teici.

Sacīts — darīts. Jūs paņēmāt zilo balonu un gājāt. Katram gadījumam tu paņēmi arī šauteni, kā tu to parasti dari. Pa ceļam Vinnijs Pūks uzmeklēja lielu peļķi un vārtījās pa dubļiem tikmēr, kamēr bija pavisam melns. Zem ozola tu piepūti balonu, cik vien lielu varēji, un Pūks tev palīdzēja turēt to aiz aukliņas. Tad tu aukliņu palaidi vaļā. Pūks ar balonu uzlidoja gaisā un palika karājamies pie pašas ozola galotnes, tikai labu gabaliņu nostāk.

— Urrā! — tu kliedzi.

— Vai nav vareni? — Vinnijs Pūks no augšas apvaicājas. — Pēc kā es izskatos?

— Pēc lāča, kas lido ar balonu, — tu atbildēji.

— Ko tu saki? — uztraucās Pūks. — Vai tad pēc maza, melna mākonīša zilās debesīs es neizskatos?

— Ne visai.

— Nu, nekas. Varbūt no šejienes izskatās citādāk. Un, ka jau es teicu, ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Vēja, kas Pūku aizpūstu pie koka, todien nebija, un tā viņš palika gaisā karājamies. Viņš gan redzēja medu un saoda medu, bet klāt netika.

Pēc kāda laika viņš no augšas tevi uzrunāja.

— Kristofer Robin! — viņš skaļi čukstēja.

— Nu?

— Man liekas, ka bites ir aizdomīgas.

— Kāpēc tu tā domā?

— Es nezinu. Bet viņas izskatās aizdomīgas.

— Varbūt viņas jūt, ka tu gribi tikt pie medus?

— Droši vien. Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt. — Kādu brīdi bija klusums, tad Pūks atkal pasauca tevi: