— Kristofer Robin!

— Jā!

— Tev ir mājas lietussargs?

— Liekas, ka ir gan.

— Lūdzu, atnes lietussargu un tad staigā ap koku, skaties augšā uz mani un saki: «Ai-ja-jā! Drīz būs lietus!» Ja tu to izdarīsi, tu palīdzēsi man piemānīt bites.

Tu pasmējies pie sevis un nodomāji: «Vecais, dumjais lācis!» Bet balsī to neteici, jo tu viņu ļoti mīli, un aizgāji pēc lietussarga.

— Beidzot! — no debesīm atskanēja Vinnija Pūka balss, tikko tu parādījies zem ozola. — Es jau sāku uztraukties. Nu es redzu pavisam skaidri, ka bites ir noteikti aizdomīgas.

— Taisīt lietussargu vaļā?

— Jā, bet pagaidi mazliet. Mums jābūt ļoti viltīgiem. Galvenais ir apmānīt bišu māti. Vai tu no apakšas redzi viņu?

— Nē.

— Žēl. Sāc vien staigāt šurp un turp ar lietussargu un saki: «Ai-ja-jā, tūlīt būs lietus!» Bet es darīšu visu, ko varu te augšā. Es dziedāšu Mazā Mākonīša dziesmu, kā pieklājas kārtīgam mākonim. Sāc!

Tad tu staigāji ap koku ar savu lietussargu un runāji, ka būs lietus, bet Vinnijs Pūks dziedāja tādu dziesmu:

Kam labāk vēl, kā mākonīšiem Zilā gaisā iet? Visi mazi mākonīši Skaļā balsī dzied. Var ūdeni uz galvas katram Mākonītis liet Un, kad tu būsi slapjš līdz ādai, Atkal projām skriet.

Bet bites dūca aizvien aizdomīgāk. Vēl vairāk — dažas sāka riņķot ap mākonīti. Kamēr mākonītis dziedāja otro pantu, kāda bite pat nometās viņam uz deguna. Nometās un tūlīt aizlidoja.

— Kristofer! Vai! Robin! — iebrēcās mākonītis.

— Jā?

— Es te domāju un domāju, kamēr sapratu. Tās ir nepareizas bites.

— Patiešām?

— Galīgi nepareizas. Un tāpēc viņām noteikti ir nepareizs medus, vai ne?