Šur tur nogāzē vēl varēja sazīmēt līdzenus, puslokveidīgus laukumiņus — kādreizējās mazās fermas tīrumiņus. Noplicinātā zeme šajos kabatlakata lieluma lauciņos droši vien vairs nebija spējusi apgādāt zemnieku ar kukurūzu un sakņaugiem, un viņš to bija pametis. Dzīvojamā ēka bija sagruvusi ui tīrumi aizauguši ar nezālēm un mirtēm. Es lūkojos uz mazās mājiņas atliekām, gudrodams, kādi ļaudis tajā varētu būt dzīvojuši, kad piepeši pamanīju kaut ko sarkanīgu kustamies cauri mārsilam pie vienas no mūra sienām. Lēnām pasniedzos pēc binokļa un pieliku pie acīm. Saulē nokaitušo akmeņu gūzma pie mūra pamatnes kļuva skaidri saskatāma, bet pirmajā brīdī es nespēju ieraudzīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību.

Tad, man par lielu pārsteigumu, no mārsila cera apak­šas izlīda mazītiņš lokans dzīvnieciņš, sarkanruds kā rudens lapa. Tā bija zebiekste un, spriežot pēc izturēšanās, jauniņa, vēl nepiedzīvojusi. Sī bija pirmā zebiekste, ko man gadījās ieraudzīt Korfu salā, un es biju sajūsmā. Zvēriņš vērās apkārt, mazliet izbrinijies, tad pacēlās uz pakaļkājām uņ sparīgi ošņāja gaisu. Tas laikam neoda pēc kaut kā ēdama, un zebiekste-aptupusies sāka enerģiski, ar lielu patiku kasīties. Pēkšņi viņa pārtrauca tualeti un uzmanīgi lavījās klāt gaiši dzeltenam krūkļu baltenim jeb citrontauriņam.