Bet te radās negaidīts šķērslis: es nespēju aizsniegt ligzdu ne no augšas, ne no apakšas. Veselu stundu veltīgi pūlējos nozagt putnēnus, taču galu galā biju spiests samierināties ar domu, ka mana plēsīgo putnu kolekcija nepapildināsies ar dažiem grifiem. Mēs virzījāmies atkal lejup pa nogāzi un pēc kāda laika apstājāmies paēnā atpūsties un paēst. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti novārītas olas, Sallija ieturēja vieglu lenču, kas sastāvēja no kaltētām kukurūzas vālītēm un arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūza un vīnogu maisījumu, viņi kārīgi locīja iekšā sulīgos augļus, reizumis norīstījās un ieklepojās, kad rīklē ieķērās arbūza sēkla. Tā kā suņi bija negausīgi rīļas, bez jebkādām kulturālas ēšanas manierēm, viņi pabeidza maltīti krietni agrāk nekā Sallija un es; sapratuši, ka no manis vairs nekā ēdama nedabūs, viņi vīlušies mūs atstāja un lumpa- čoja projām pa nogāzi, lai mazliet pamedītu uz savu roku.
Gulēdams uz vēdera, es baudīju vēso, atspirdzinošo arbūzu, sārtu kā koralli, un vēroju kalna nogāzi. Pēdas piecdesmit lejāk no tās vietas, kur es zvilnēju, bija nelielas zemnieku mājas drupas.