Kukainim tomēr izdevās izvairīties no laupītāja žokļiem, un tas aizlidoja, atstādams zebieksti krampjaini kampjam tukšu gaisu. Zvēriņš no jaunā uzslē­jās pakaļkājās, lai pavērotu, kur palicis medījums, taču, zaudējis līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens, uz kura bija aptupies.

Es neatņemdamies skatījos uz zebieksti, apbrīnodams viņas sīko, graciozo augumiņu, košo apmatojumu un šķietami nevainīgo purniņu. Man bija dedzīga vēlēšanās zvēriņu noķert un pārnest mājās, lai pievienotu šavai dzīvnieku saimei, bet es ari zināju, ka tas nebūs viegli. Kamēr prātoju, kā šo vēlmi vislabāk piepildīt, lejā, sabrukušajā mājiņā, brieda dramatiska situācija. Es ieraudzīju kādu ēnu, līdzīgu Maltas krustam ', kas slīdēja virs zemajiem brikšņiem,— parādījās zvirbuļu vanags un ašā, zemā lidojumā tuvojās zebiekstei, kura vēl arvien tupēja uz akmens, acīmredzot nenojauzdama briesmas. Nebiju vēl izlēmis — kliegt vai plaukšķināt ar rokām, lai zebieksti brīdinātu,— kad viņa piepeši ieraudzija vanagu. Neticamā ātrumā zvēriņš sviedās sānis, graciozi uzlēca uz pussagruvušā mūra un starp diviem akmeņiem nozuda spraugā — tik šaurā, ka, manuprāt, tai varētu izspraukties cauri vienīgi slieka, nemaz nerunājot par zīdītāju zebiek-

' Maltas krusts — taisns krusts vienādiem, paplatinatiem galiem, vi duslaiku Maltas bruņinieku ordeņa emblēma.