stes lielumā. Tas bija īsts burvju triks: nupat vēl viņa sēdēja uz akmens, bet nākamajā mirklī — līdzīgi lietus lāsei — jau bija nozudusi mūrī. Zvirbuļu vanags apstājās un ar vēdekļveidīgi izplestu asti mazliet palidinājās uz vietas, laikam cerēdams, ka-zebiekste atkal parādīsies. Tomēr pēc brīža viņam apnika gaidīt, un viņš slīdēja tālāk virs nogāzes, lai sameklētu nepiesardzīgāku medījumu. Itin drīz zebiekste pabāza mazo purniņu ārā no spraugas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa piesardzīgi izlīda, tad uzsāka pastaigu pa mūri — pirmītējā izglābšanās spraugā viņu laikam bija pamudinājusi mūri izpētīt, jo tagad viņa nozuda katrā plaisiņā un šķirbiņā starp akmeņiem.
Es lūkojos uz veiklo zvēriņu un gudroju, kā lai pakāpjos lejāk un uzmetu tam virsū kreklu, iekams tas mani pamanījis. Veiklais burvju triks ar zvirbuļu vanagu vedināja domāt, ka zebiekste ir grūti sagūstāma.
Šajā brīdī, izlocīdamās kā čūska, zebiekste ieslīdēja kādā caurumā pie mūra pamatnes. No cita cauruma nedaudz augstāk iznira otrs dzīvnieks, pēc izskata spriežot, briesmīgi izbijies, un, uzrāpies līdz mūra augšmalai, nozuda kādā šķirbā. Es tikko valdīju satraukumu, jo pat no īsā mirkļa, ko biju paguvis viņam uzmest, pazinu to dzīvnieku, kuru jau mēnešiem ilgi biju mēģinājis izsekot un sagūstīt, proti, dārza susuri, vienu no vispievilcīgākajiem Eiropas grauzējiem.