Šis dzīvnieks bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažo­ciņu, mirdzoši baltu vēderiņu un garu, pinkainu asti, kas nobeidzās ar melnu un baltu matu slotiņu; zem ausīm, šķērsām pāri acīm viņam bija tāda kā melna, vilnaina maska, līdzīga tai veclaiku maskai, kādu senāk esot iecienījuši kramplauži; šis rotājums vērta susuri smiek­līgu.

Es biju neizpratne, ka rīkoties, jo tur, zem manis, bija divi dzīvnieki, kurus es ļoti vēlējos iegūt, turklāt viens vajāja otru un abi bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja mans uzbrukums nebūs labi izplānots, var gadīties, ka pazau­dēju abus. Nolēmu vispirms ķerties klāt zebiekstei, jo no abiem zvēriņiem viņa bija kustīgākā, turklāt man likās, ka susuris, ja vien viņu netraucēs, no jaunās alas ārā nelīdīs. Padomājis nospriedu, ka tauriņu ķeramais tīkls man šoreiz būs noderīgāks par kreklu, un tā, apbruņojies ar tauriņu ķeramo, es ļoti piesardzīgi kāpu lejā pa nogāzi, ikreiz sastingdams uz vietas, kad zebiekste izlīda no

cauruma un palūkojās visapkārt. Beidzot man nepamanī­tam izdevās nokļūt dažu pēdu atstatumā no mūra. Ciešāk satvēris rokā tikla garo kātu, es gaidīju zebieksti iznir­stam no dziļās alas, kuru viņa šobrīd pētīja. Zvēriņš parādījās tik pēkšņi, ka es jutos pārsteigts. Viņš attupās uz pakaļkājām un ar interesi, bez satraukuma vērās manī.