Es jau gatavojos uzmest viņam tiklu, kad, lauzdamies cauri brikšņiem, mēles izkāruši, astes kulstīdami, ieradās visi trīs suņi un sveica mani ar tik skaļu prieku, it kā mēs nebūtu redzējušies mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. īsu brīdi zvēriņš bija tupējis,šausmu pārņemts, ieraugot suņu varzu, bet nākamajā mirklī no viņa vairs nebija ne miņas. Skarbiem vārdiem izbāru suņus un aizraidīju augstāk kalnā, kur tie apgūlās ēnā, apvainoti un samulsuši par manu nelāgo omu. Pēc tam es lūkoju sagūstīt susuri.

Gadu gaitā kaļķu java starp akmeņiem bija sabirzusi un ziemas spēcīgās lietavas to bija'izskalojušas, tā ka tagad no mājas bija palikuši pāri vienīgi caurumaini mūri. Daudzās savā starpā savienotās ejas un alas tajos veidoja lieliskas slēptuves maziem dzīvniekiem. Bija tikai viena iespēja šādā vidē nomedīt dzīvnieku — sadauzīt mūri, un es ķēros pie šī smagā darba. Pēc tam kad daļa mūra bija sagrauta, izrādījās, ka tajā nav nekā ievērības cienīga, vienīgi pāris aizvainotu skorpionu, dažas mitrenes un jauns gekons, kas aizbēga, pamezdams aiz sevis kustīgu asti. Smagais darbs mani ļoti nogurdināja, mocīja kar­stums un slāpes, un pēc kādas stundas es apsēdos vēl nesaārdītā mūra ēnā atpūsties.

Kamēr pūlējos aprēķināt, cik ilgs laiks paies, iekams sagraušu atlikušo, mūra daļu, no kāda cauruma pēdas piecas attālu izlīda susuris.