Dzīvnieks rāpās augšup kā smags, neveikls kalnā kāpējs un, sasniedzis mūra augšmalu, apsēdās uz resnā dibena, tad ar lielu rūpību sāka mazgāties, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni. Es gandrīz nespēju noticēt savai veiksmei. Lēnām, ar lielu piesardzību virzīju tauriņu ķeramo tiklu uz susura pusi, ieņēmu visizdevīgāko stāvokli un tad cirtu pret zemi. Viss būtu labi izdevies, ja vien mūra augša bijusi līdzena, bet tāda tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla ietvaru tik cieši pie mūra, lai nepaliktu sprauga. Man par lielu satraukumu un vilšanos, susuris, atguvies no acumirklīgās panikas, izspraucās no tikla apakšas un joņoja projām pa mūri, līdz nozuda kādā citā spraugā. Tā tomēr izrādījās liktenīga kļūdīšanās, jo susuris bija nonācis strupceļā, un, pirms viņš to atskārta, es jau biju nosedzis spraugu ar tiklu.
Tagad vajadzēja susuri izvilkt ārā un iedabūt maisā tā, lai viņš man neiekostu. Tas nenācās viegli, un, pirms es šo darbu paveicu, susuris bija pamanījies iecirst savus ārkārtīgi asos zobus mana īkšķa mīkstumā, tā ka es pats, mans kabatlakats un susuris bija viscaur notraipīti ar asinīm. Galu galā man tomēr izdevās viņu iedabūt maisā. Panākumu spārnots, es kāpu Sallijai mugurā un jāju mājup, līksmodams par lielisko jaunieguvumu.
Atgriezies vasarnīcā, uznesu susuri savā istabā un ievietoju būrī, kurā nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis.