Šis žurkulēns bija ņēmis nelabu galu manas Eirāzijas auspūcītes Ulisa nagos; Uliss bija pārliecināts, ka visi grauzēji laimīgas sagadīšanās dēļ radīti tikai tāpēc, lai pildītu viņa vēderu. Man bija jārūpējas, lai vērtīgais susuris neizbēg un viņu nepiemeklē līdzīgs liktenis. Kad zvēriņš bija ievietots būri, es viņu varēju pamatīgāk aplūkot. Atklāju, ka tā ir mātīte ar aizdomīgi lielu puncīti, kas man lika domāt, ka viņa varētu būt grūsna. Brīdi padomājis, es viņu nosaucu par Esmeraldu (pašreiz lasīju grāmatu «Kuprītis Parīzes Dievmātes katedrālē»1 un biju ļoti iemīļojis galveno varoni), sadabūju viņai kartona kasti un piepildīju ar kokvilnas lupatiņām un sausu zāli; tur viņa varēs laist pasaulē savus mazuļus.

Pirmajās dienās, kad tīrīju būri, Esmeralda kampa ar zobiem man rokā kā buldogs, bet jau pēc nedēļas kļuva rāma un iecietīga, lai gan vēl īsti man neuzticējās. Vakaros Uliss pamodās savā laktā virs loga, un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlaisties ārā pamedīt mēness gaismas pielietajās olīvu birzīs; mājās viņš atgriezās ap diviem naktī un no barības trauka iebaudīja kapātu gaļu. Kad Uliss bija projām, Esmeralda varēja justies drošībā, un es viņu uz dažām stundām izlaidu no būra ārā paskraidīt. Izrādījās, ka Esmeralda ir burvīgs radījums, ļoti gracioza, par spīti savam tuklumam; viņa veica plašus, elpu aizraujošus lēcienus no trauku skapja gultā (kur viņa lēkāja kā uz batuta), no gultas uz grāmatplauktu vai galdu; garā, kuplā aste ar jauko slotiņu galā viņai līdzēja saglabāt līdzsvaru.