Sev par neizsakāmu prieku, tajā ieraudzīju astoņus mazuļus, katrs no tiem bija lazdas rieksta lielumā, sārts kā ciklamenas pumpurs. Aiz sajūsmas par laimīgo notikumu es apbēru Esmeraldu ar siseņiem, arbūzu sēklām, vīnogām un citiem gardumiem, ko viņa sevišķi kāroja, un ar vislielāko interesi sekoju mazuļu attīstībai.

Mazuli ātri auga, viņiem atvērās acis un uzauga vilna. Drīz vien spēcīgākais un drošākais ar lielām pūlēm izrāpās no kartona guļamistabas un, kad Esmeralda ne­redzēja, gāzelīgā gaitā pastaigājās pa būra grīdu. Esme­ralda tad Joti satraucās — saņēmusi mazo klejotāju mutē, viņa, īgni ņurdēdama, ievietoja to atpakaļ drošajā bērnis­tabā. Ļoti labi tas izdevās ar vienu vai diviem mazuļiem, bet, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda tos vairs nevarēja paturēt acīs un viņai bija jādod tiem brīva vaļa. Mazuji sāka iet mātei līdzi ārā no būra, un tieši tad es atklāju, ka susuriem, tāpat kā cirslīšiem, ir paradums iet karavānā. Tas nozīmē: Esmeralda gāja pa priekšu, mātei astē bija ieķēries mazulis numurs viens, viņa vai viņas astē — mazulis numurs divi, šī mazuļa astē — nu­murs trīs un tā joprojām. Bija burvīgs skats, kad šie deviņi mazītiņie radījumi katrs melnā maskā gluži kā kustīga, pūkaina šalle virzījās pāri istabai, iemetās gultā vai tekalēja augšup pa galda kāju. Ja uz gultas vai grīdas izbēru siseņus, ap tiem satraukti saskrēja susurēni, lai gardumu notiesātu; šādos brīžos viņi atgādināja mazīti­ņus smieklīgus bandītus.