Kad mazuļi bija pieauguši, galu galā biju spiests aiznest viņus uz olīvu birzi un palaist brīvībā. Sagādāt pietiekami barības deviņiem rijīgiem susuriem prasīja pārāk daudz laika. Es viņus palaidu vaļā olīvu birzs malā, akmens- ozolu biezokņa tuvumā. Sajās vietās viņi labi iedzīvojās. Vakaros, kad rietēja saule un debesis iekrāsojās zaļas kā koka lapa, ar rieta mākoņu svītrām, es mēdzu aizstaigāt līdz birzīm, lai pavērotu, kā mazie, maskotie susuri ar balerīnu grāciju slīdēja starp zariem un,» sarunādamies spiedzīgās, pīkstīgās balstiņās, krēslas apņemtajās lapotnēs medīja naktstauriņus, jāņtārpiņus un citus gardumus.
Kādā no daudzajiem sirojumiem ēzeļa mugurā mūs reiz apsēda suņi. Todien mēs bijām uzjājuši kalnos, kur uz saulē mirdzošajām ģipšakmens klintīm es pūlējos noķert dažas agāmas. Atgriezāmies novakarē, kad visur gulēja ogļmelnas ēnas, apkārtne laistījās rietošās saules slīpajos, zeltainajos staros. Bijām sakarsuši un piekusuši, izsalkuši un izslāpuši, jo viss līdzi paņemtais jau sen bija apēsts un izdzerts. Pēdējais vīnadārzs, kuram bijām pajājuši garām, tika mūs pamielojis vienīgi ar pāris ķekariem ļoti melnu vīnogu, kuru etiķainais skābums lika suņiem uzraut lūpas un samiegt acis, bet es no šī cienasta jutos vēl vairāk izsalcis un izslāpis.