Nospriedu, ka man kā ekspedīcijas vadītājam ir pienākums sagādāt iztiku pārējiem tās locek­ļiem. Apturējis ēzeli, es sāku domāt. Mēs atradāmies vienādi tālu no trim pārtikas avotiem.

Tur bija gans — vecais Janijs, es zināju, ka viņš man iedotu sieru un maizi; viņa sieva droši vien vēl bija tīrumā, varbūt arī pats Janijs atrodas ganībās pie savām aitām.

Bija arī vecā Agati, kas dzīvoja .viena pati mazā, pussagruvušā mājiņā, taču viņa bija tik nabadzīga, ka man bija neērti no viņas kaut ko pieņemt, īstenībā es uzskatīju par savu pienākumu atdot viņai daļu no līdzpa­ņemtā ēdamā, kad man gadījās jāt pa šo ceļu. Beidzot, tur bija arī mīļā, sirsnīgā Kondosu māmiņa, gadus astoņdes­mit veca atraitne, kas dzīvoja ar savām neprecētajām un, kā man rādījās, arī neizprecināmām meitām nolaistā, bet ienesīgā fermā kādā ielejā, mazliet tālāk uz dienvidiem. Kondosu ģimene, pēc zemnieku dzīves standartiem, skaitī­jās samērā turīga, jo tai piederēja pieci akri zemes, kur audzēja olīvas un citas zemkopības kultūras, kā arī divi ēzeļi, četras aitas un govs. Sl ģimene tātad it labi būtu pieskaitāma pie tā saucamās zemākās muižniecības, un mana izvēle ekspedīcijas apgādē ar pārtiku krita uz Kondosu fermu.