Trīs pārlieku brangās, neglītās, bet labsirdīgās meitas bija tikko pārnākušas no tīruma un, sastājušās ap nelielo aku, jautras un pļāpīgas kā papagaiļi, mazgāja savas resnās, brūni iedegušās, spalvainās kājas. Pati Kondosu māmiņa tekāja šurpu turpu kā uzvelkama rotaļlietiņa, bārstīdama kukurūzu čiepstošam spurainu cāļu baram. Kondosu māmiņas izskatā nebija nekā taisna: mazais, sīkais augumiņš bija liks kā sirpja asmens, kājas izlieku- šās no gadiem ilgās smagu nastu nešanas uz galvas, ari rokas no smagumu cilāšanas vienmēr bija saliektā stāvokli; pat virslūpa un apakšlūpa bija sagriezušās uz iekšu pār . bezzobu smaganām; sniegbaltās, it kā no pieneņu pūkām savītās uzacis liecās virs melnajām acīm, kuras savukārt no katras puses sargāja izliekta krunciņu barjera, iegūlusi māmiņas ādā, kas likās tik maiga kā jauna sēnīte.
Meitas, mani ieraudzīdamas, izgrūda griezīgus prieka kliedzienus un apstāja mani no visām pusēm kā uzticīgi darba zirgi; viņas spieda mani pie savām kuplajām krūtīm un skūpstīja, un no viņām vienādos daudzumos izplūda gan sirsnība, gan sviedru un ķiploku smaka. Māmiņa —- mazs, salicis Dāvids starp šiem aromātiskajiem Goliātiem — dzina viņas projām, skaļi saukdama:
— Dodiet viņu man, dodiet viņu man! Manu zelta gabaliņu, manu sirsniņu, manu mīlulīti! Dodiet viņu man!