Pēc tam kad biju nokopis visu šo proviantu un līdz ar to remdējis izsalkumu, es jutos spējīgs mazliet patenkot. Pepijs bija nokritis no olīvkoka un salauzis roku, muļķa zēns; Leoņprai bija gaidāms bērns tā mazuļa vietā, kurš nomiris; Janijs — nē, ne jau tas Janijs!-—Janijs otrpus kalna sastrīdējies ar Takiju par kāda ēzeļa cenu, un Takijs tik ļoti sadusmojies, ka pie Janija mājas izšāvis no bises, bet nakts bijusi ļoti tumša un pats Takijs piedzēries, tā ka izrādījās, viņš atradies pie Spiro mājas, tāpēc abi strīdnieki tagad klusējot.
Kādu laiku mēs ar lielu patiku apspriedām mūsu līdzcilvēku vājības un analizējām viņu raksturus, tad es ievēroju, ka pie mums nav. Lulu. Lulu bija Kondosu māmiņas suns — vāja, garkājaina kuce lielām, jūtelīgām acīm un garām, nokarenām ausīm kā spanielam. Kā visi zemnieku suņi, viņa bija kārna un kraupaina, ribas izspiedušās kā arfas stīgas, bet citādi Lulu bija jauks radījums, un es viņu mīlēju. Parasti viņa pirmā mani apsveica, bet tagad nebija nekur redzama. Es apjautājos, vai ar viņu kas atgadījies.
— Kucēni!— Kondosu māmiņa attrauca.— Po, po, po, po. Vienpadsmit gabali! Vai tu vari tam ticēt?
Tuvojoties dzemdībām, Lulu tikusi piesieta pie olīvkoka mājas tuvumā, viņa ielīdusi dziļi koka dobumā un tur laidusi pasaulē savus mazuļus.