Tagad Lulu ar mani priecīgi sasveicinājās un ieinteresēta vēroja, kā es četrrā­pus ielīdu dobumā un ņēmu ārā kucēnus, lai tos aplūkotu. Allaž esmu brīnījies, kā tik kaulainas, pusbadā dzīvojošas mātes var dzemdēt resnus, spēcīgus kucēnus ar dusmīgi saviebtu purniņu un skaļu, kaijas kliedzienam līdzīgu balsi. Lulu kucēni, kā vienmēr, bija ļoti dažādi pēc krāsas — melnbalti, brūnraibi, sudrabaini, zilpelēki, vis­caur melni un viscaur balti. Korfu salā katrs metiens ir daudzkrāsains, tā ka kucēniem praktiski nav iespējams noteikt paternitāti.

Es sēdēju, turēdams klēpī smilkstošo mazuļu kaudzi, un uzteicu Lulu par viņas gudrību. Viņa nevaldāmi vilnīja asti.

—   Gudrība, tu saki?— īgni iejaucās Kondosu māmiņa.— Vienpadsmit kucēnu, tas nav gudri, tas ir neprāts. Mums jātiek no viņiem vaļā, paturēt varam tikai vienu pašu.

Man bija skaidrs, ka Lulu nevarēs saglabāt visu me­tienu un viņa var būt priecīga, ka pie viņas paliks viens kucēns. Man gribējās izpalīdzēt. Es apgalvoju Kondosu māmiņai, ka mana māte būs-ne vien sajūsmināta par kucēnu, bet pārplūdīs pateicībā Kondosu ģimenei un Lulu, kas viņai sagādājusi tādu jauku radībiņu. Pēc ilgām pārdomām izvēlējos to kucēnu, kurš man vislabāk pa­tika,— resnu, brēcošu vīriešu dzimuma mazuli melnā, baltā un pelēkā krāsā ar spīdīgām, kukurūzas dzeltenām uzacīm un tādām pašām ķepām. Es palūdzu, lai man šo kucēnu pataupa tik ilgi, līdz viņš varēs iztikt bez Lulu. Pa to laiku es paziņošu mātei satraucošo vēsti, ka mūsu suņu pulks papildināsies vēl par vienu vienību un mums tagad būs pieci suņi; jauks, apaļš skaitlis, es sevī nodomāju.