Man par lielu pārsteigumu, māte nepavisam nepriecājās par gaidāmo suņu cilts pieaugumu mūsu mājā.
— Nē, mans mīļais,— viņa stingri noteica,— vairāk suņu mums nebūs. Pilnīgi pietiek ar četriem. Tev jau ir vēl pūces un citi radījumi, kuriem nespējam vien piepirkt gaļu, tas izmaksā pārāk dārgi. Nē, par vēl vienu suni vairs nevar būt ne runas.
Veltīgi es mēģināju mātei ieskaidrot, ka kucēns tikš nogalināts, ja mēs neiejauksimies. Nekas nelīdzēja. Atlika pēdējā iespēja. Jau agrāk biju ievērojis, ka māti reizēm var iespaidot, ja viņai, piemēram, jautā: «Vai tu gribētu rudā erickiņa ligzdu ar mazuļiem?»— tad viņa bez domāšanas noteikti saka «nē», taču, ieraugot ligzdu ar mazajiem putnēniem, allaž sāk šaubīties un tad saka «jā». Acīmredzot vajadzēs viņai kucēnu parādīt. Es biju pārliecināts, ka viņa nespēs palikt vienaldzīga pret mazuļa zeltainajām uzacīm un ķepiņām. Tā es nosūtīju ziņu Kondosu māmiņai ar lūgumu aizdot man kucēnu, lai parādītu mātei, un otrā rītā viena no resnajām meitām man to pakalpīgi atnesa.