Taču, iztinis mazuli no drānas, kurā tas bija ievīstīts, es ar satraukumu atklāju, ka Kondosu' māmiņa atsūtījusi citu kucēnu. Pārpratumu pa­skaidroju meitai, bet viņa atbildēja, ka nevarot neko līdzēt, jo viņai jādodoties uz ciemu. Lai es pats aizejot pie Kondosu mātes. Viņa vēl piebilda, lai pasteidzos, jo māte sacījusi, ka šorīt domājot kucēnus nogalināt. Nekavējo­ties uzlēcu Sallijai mugurā un lēkšoju cauri olīvu birzīm.

Drīz vien sasniedzu fermu; Kondosu māmiņa sēdēja saulgozī un sēja ķiploku galviņas baltās, mezglainās pīnēs, viņai apkārt, omulīgi čiepstēdami, kašņājās cāli. Pēc tam kad viņa bija mani apmīļojusi, apjautājusies par manu un manas ģimenes veselību un nolikusi man priekšā šķīvi ar zaļām vīģēm, es izvilku no azotes kucēnu un paskaidroju sava nāciena iemeslu.

—   Ak tas bija nepareizais?— viņa izsaucās, blenzdama uz brēcošo kucēnu un bakstīdama to ar rādītājpirkstu. — Cik muļķīgi! Po, po, po, po, un es domāju, ka šis ir tas, kuru tu gribēji,— tas ar baltajām uzacīm.

Vai viņa būtu tos pārējos nogalinājusi?—es bailīgi pajautāju.

—   Jā gan,— Kondosu māmiņa izklaidīgi atteica, arvien vēl lūkodamās uz kucēnu.— Jā, šorīt agri.

Tādā gadījumā,— es bēdīgi sacīju,— ja jau nevaru dabūt to suņuku, kuru biju izvēlējies, paturēšu šo te.

—   Nē, nē, man liekas, tu varēsi dabūt savu kāroto kucēnu,— viņa sacīja un piecēlusies atnesa platu kapli.