Kā viņa var dabūt manu kucēnu, ja ir to nogalinājusi?— es sevī brīnījos. Varbūt viņa man iedos mazuļa līķīti? Tāda izredze mani nevilināja, un es jau grasījos to viņai pateikt, bet Kondosu māmiņa, kaut ko murminādama, tipināja projām uz tuvējo tīrumu, kur saules sakarsētajā, saplaisājušajā zemē slējās dzelteni, spuraini agrīnās kukurūzas stiebri. Te viņa brīdi pagrozījās, tad sāka rakt.
Ar otro kapļa cirtienu viņa izraka trīs kucēnus, mazuļi spiedza un tirināja kājas; ausis, acis un rozā purniņi bija piedzīti pilni ar zemi.
Es sastingu aiz šausmām. Kondosu māmiņa aplūkoja izraktos kucēnus un, pārliecinājusies, ka starp tiem nav manis izvēlētā mazuļa, pasvieda tos sānis un sāka rakt no jauna. Tikai tad es apjēdzu, ko Kondosu māmiņa bija izdarījusi. Mani pārņēma tāda sajūta, it kā krūtīs būtu pārsprādzis liels, sarkans naida burbulis, uņ dusmu asaras nevaldāmi plūda man pār vaigiem. Es zināju grieķu lamu vārdus un izvēlējos pašus nejaukākos. Izkliedzis tos Kondosu mātei, pagrūdu viņu nost ar tādu spēku, ka viņa pārsteigta nokrita zemē starp kukurūzas stiebriem. Arvien vēl lādēdams visas dievības un svētos, kādus vien varēju iedomāties, es sagrābu kapli un steidzīgi, bet uzmanīgi iz raku pārējos aizslāpušos kucēnus. Kondosu māte, pagalam apstulbusi no mana pēkšņā niknuma, nespēja izteikt ne vārda un sēdēja muti iepletusi. Es aši aizbāzu kucēnus aiz krekla, tad savācu Lulu un viņai atstāto mazuli, sēdos Sallijai mugurā un jāju projām, pār plecu izkliegdams lāstus Kondosu mātei, kura tagad bija uzraususies kājās un skrēja man nopakaļ, saukdama: