— Manu zelta puisīt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu raudi? Tu vari paturēt visus kucēnus! Kas tev kait?
Mājās es iedrāžos sakarsis, noraudājies, viscaur noputējis, ar kucēniem piestūķētu kreklu, man pa pēdām tecēja Lulu, sajūsmināta par negaidīto, jauko ekskursiju, kas dāvāta viņai un viņas mazuļiem. Māmiņa, kā parasti, bija ierakusies virtuvē un gatavoja dažādus gardumus Margo, kas tobrīd ceļoja pa kontinentālo Grieķiju, lai atgūtos no kārtējās nelaimīgās mīlestības. Noklausījusies manu juceklīgo, sašutuma pilno stāstu par dzīvi apraktajiem kucēniem, māmiņa bija dziļi satriekta.
— Nudien briesmīgi!— viņa izsaucās.— Ak, šie zemnieki! Nesaprotu, kā viņi var būt tik nežēlīgi. Aprakt dzīvus kucēnus! Par tādu mežonību es dzirdu pirmo reizi. Tu pareizi darīji, viņus izglābdams, manu dārgumiņ. Kur viņi ir?
Es atrāvu vaļā kreklu, it kā gatavodamies izdarīt harakiri, un uz virtuves galda izbira ņudzeklis kucēnu, spiegdami tie akli taustījās uz visām pusēm.
— Džerij, dārgais, neliec viņus uz galda, kur es rullēju cepumu mīklu,— māmiņa iebilda.— Ak jūs, bērni! Pat ja tās ir tikai zemes piciņas, mēs taču negribēsim, ka tās iekļūst pīrāgos. Dabū grozu!