Turklāt man nebija grūti iedomāties, ko teiks Larijs, uzzinājis, ka mājā var tikt iemitināts grifs. Esmu nācis pie slēdziena, ka, iegādājoties ķādu jaunu dzīvnieku, allaž ir gudrāk Lariju nostādīt fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks jau atrodas vasarnīcā, varu rēķināties ar mātes un Margo atbalstu.

Es ļoti rūpīgi gatavojos šai ekspedīcijai: sagādāju veselus kalnus ēdamā sev un suņiem, pamatīgu krājumu gasozas — ļoti saldas, putojošas limonādes un nepiecieša­mos kolekcionēšanas piederumus — skārda kārbas, koka kastes, tauriņu ķeramo tīklu un lielu maisu, kur ievietot saķerto ērgli vai grifu. Paņēmu arī Leslija binokli, kas ir » spēcīgāks par manējo. Leslija tuvumā nebija, tā ka es viņam nevarēju binokli palūgt, taču esmu cieši pārlieci­nāts, viņš ar prieku būtu man to aizdevis. Pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu, lai pārliecinātos, ka nekas nav aizmirsts, es sāku izrotāt Salliju ar dažādiem ekspedīcijas piederumiem.

Viņai todien bija sevišķi īgns, stūrgalvīgs noskaņo­jums — pat pēc ēze}u normām —, un viņa mani nokaiti­nāja, tīši uzmldama man uz kājas un pēc tam ar zobiem iekampdama man dibenā, kad biju noliecies, lai paceltu nokritušo tauriņu ķeramo tiklu. Sallija ļoti apvainojās, kad es viņu iekaustīju-par slikto uzvedību, un tā šajā ekspedīcijā mēs izgājām gandrīz vai sanaidojušies. Es nevērīgi pārvilku pār Sallijas pūkainajām, lilijveidlgajām ausim viņas salmu cepurīti, uzsvilpu suņiem, un mēs devāmies ceļā.