Lai gan vēl bija agrs, saule jau karsēja un skaidrās debesis laistījās ugunīgā zilumā — tādā zilumā, kādu dabū, kaisot sāli liesmās, kas karstuma dūmakā zāģējušās skaidrus apveidus. Ceļš, pa kuru virzījāmies, bija klāts bieziem, baltiem putekļiem, tik lipīgiem kā ziedpu- tekšņi; mēs sastapām daudzus zemniekus — manus draugus, kuri, sēdēdami ēzeļu mugurā, jāja uz tirgu vai lejā uz saviem tīrumiem. Sīs sastapšanās neizbēgami aizkavēja ekspedīciju, jo pieklājība prasīja, lai es katram no viņiem veltītu mazliet laika. Korfu salā allaž piederas kādu bridi papļāpāt un varbūt pieņemt piedāvāto maizes riecienu, kaltētas arbūzu sēklas vai vīnogu ķekaru kā sirsnības un mīlestības zīmi. Tādējādi, kad bija pienācis laiks nogriezties no karstā, putekļainā ceļa un sākt kāpienu cauri vēsajām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar dažādiem cienastiem, starp kuriem pats lielākais bija arbūzs — manas draudzenes Agati māmiņas dāvana, ko viņa man laipni uzspieda; Agati māmiņu es nebiju redzējis veselu nedēļu, tātad pārmēru ilgi, un tas vedināja viņu domāt, ka visu šo laiku esmu dzīvojis bez ēšanas.
Olīvu birzīs valdīja krēsla, un pēc svelmējošā ceļa tur šķita vēss kā akā.