Suņi, kā parasti, tecēja pa priekšu, meklēdami ko ēdamu starp resnajiem, dobumainajiem olīvkoku stumbriem, reizēm viņi, skaļi riedami, vajāja garām spurdzošās bezdelīgas, saniknoti par šo putnu pārdrošību. Protams, nevienu viņi nenoķēra un lūkoja izgāzt dusmas uz kādu muļķīgu aitu vai ceļā pagadījušos cāli, kas nenojauta tuvojošās briesmas; par to suņi saņēma no manis bargu rājienu. Sallija, aizmirsusi neseno Igņošanos, gāja mundrā solī, vienu ausi paslējusi uz priekšu, otru atpakaļ, tas viņai deva iespēju klausīties manā dziedāšanā un piezīmēs par apkārtējo dabu.

Beidzot mēs atstājām olīvkoku krēslību un kāpām augšup karstumā mirgojošajos kalnos, lauzdamies cauri miršu biezokņiem, akmens ozolu jaunaudzēm un mudžek- līgiem kazirbuleņu krūmiem. Zem Sallijas pakaviem lūza zāles, un siltajā gaisā uzvēdīja salviju un mārsila smaržas. Ap pusdienlaiku, kad suņi noskrējušies smagi elsa un mēs ar Salliju mirkām sviedros, bijām jau uzkāpuši augstu centrālajā grēdā starp zeltainajām un sarkanrudajām klintīm; tālu zem mums gulēja jūra — zila kā ziedošs linu lauks. Kad pulkstenis rādija pustrīs un mēs bijām apstāju­šies masīva iežu atseguma ēnā, lai mazliet atpūstos, es jutos gaužām sarūgtināts. Ejot tādā virzienā, kā tika stāstījis mans draugs, mēs patiesi atradām ligzdu, un tā, man par lielu satraukumu, izrādījās baltgalvas grifa ligzda, vēl vairāk — ligzdā, kas vīdēja uz klints izciļņa, tupēja divi resni putnēni, jau pilnīgi apspalvojušies, tieši tādā vecumā, lai tos varētu paņemt.