Arēna atdzīvojās: pēc vingrotājiem nāca zirgi, pēc zirgiem — klauni, pēc klauniem — akrobāti; lauvu dresētāju nomainīja žonglieri un burvju mākslinieki. Divi ziloņi, kam bija uzsietas salvetes, cienīgi pavakariņoja, sēžot pie klāta galda, un, ar kundzisku snuķa kustību pametuši dzeramnaudu, sāka vizināties uz koka bumbām. Klaunu domīgais apstulbums brīdī, kad sitiens pa pakausi ar gutaperčas desu bija neizbēgams, izraisīja migrēnu ne vienā vien vārgākā galvā, kas aiz nevaldāmiem smiekliem sāka sāpēt. Klauni vēl kasījās un apmainījās asprātībām, kad vol- tižētāji uz baltiem Astūrijas zirgiem izlidoja arēnā un sāka auļot tai apkārt. Tie bija sniega leoparda ādās tērpušies, ar vainagiem un rožu vijām greznojušies Bakhs un bakhante; traukdamies vēja ātrumā, viņi tēloja baleta un akrobātiska rakstura bezvārdu ainiņu, tad nozuda, gaisā pametuši virmojam graciozi draisku ķermeņu mirdzumu un trīsas. Pēc viņiem, taures skaņu pieteikti, arēnā uznāca un apsēdās lauvas, ar saviem rēcieniem nomācot orķestri; melnā frakā tērpies cilvēks, plīkšķinot pletni, pazemoja tos, kā vien gribēja; kaut putas krita no rīklēm, tomēr tie valsēja un lēca cauri stīpai.