Pār gaismas pielijušo cirku no griestos iekār­tajām trapecēm, no vara taurēm, ko pūta muzikanti, starp melnajām pultīm čaukstinot nošu lapas, līdz svaigajām zāģu skaidām, kas klāja arēnu, valdīja lustras, kliedējot telpā jautru aizgrābtību. Aizverot acis, ar dzirdi varēja iezīmēt visus telpas punktus — krēsla čīkstoņu, klepu, aprautu flautas pustakti, bungu rīboņu, klusu, satrauktu sarunu un ūdens čalai līdzīgu troksni — kustību un elpas šalkoņu, ko radīja desmit- tūkstoš cilvēku liels lādiņš, vienlaikus ietriekdamies apaļās celtnes šķērsgriezumā. Te valdīja asa siltuma, zirgu staļļu, zāģu skaidu un izmeklēta parfīma smarža — tradicionālais cirka aromāts, kas tik rad­niecīgs izrādes raibumam.

Sākums kavējās; publiku pārņēma nepacietība; pār galeriju, uzliesmojot nevienmērīgā dārdoņā, vairākas reizes pārvēlās aplausi. Bet nu iešķindējās un sāka trīsuļot trešais zvans. Iebūkšķējās timpānu dobjais sudrabs, iekaucās trompete, izšāva bungas; flautu zib- snīgajā svilpoņā varš un stigas rāva vaļā kareivīgu maršu, un izrāde sākās.

IV

Šim vakaram direkcija laida arēnā labākos spēkus. Agasizs zināja, ka uz kalngaliem ved stāvas takas. Viņš pakāpeniski sakveldināja skatītāja dvēseli, ar piesardzīgu un mērķtiecīgu daudzveidību blīvējot iespaidu uz iespaida; pateicoties tam, skatītājam savu uzkrāto sirdsdegsmi kā vainagojumu visam vajadzēja saglabāt līdz beigām, kad bija paredzēta «Dubultā Zvaigzne».