Četri vingrotāji, zem kupola sa­šūpojušies drausmīgās voltēs, pārmetās no trapeces uz trapeci. Burvju mākslinieks japānis izvilka aiz triko apkakles paslēptu ar ūdeni pildītu smagu stikla vāzi, kurā peldēja dzīvas zivtiņas. Žonglieris pierādīja, ka nav tādu priekšmetu, ar kuriem, nedabūjot zilumus un nemisējoties, nevarētu spēlēties, metot tos gaisā un ķerot, kā bezdelīga ķer mušas; septiņas iedegtas lampas no viņa rokām uzlidoja gaisā tik viegli kā ūdens šalts no strūklakas. Otrās daļas beigās uzstā­jās cirka jātnieks Rišlejs^ kas aulekšoja uz pieciem rudiem baltkrēpjainiem zirgiem un pārgāja no viena uz otru tik vienkārši, kā mēs pārsēžamies citā krēslā.

Zvans pavēstīja pārtraukumu; publika sāka plūst uz foajē, smēķētavām, bufetēm un staļļiem. Kalpotāji piekopa arēnu. Šo piecpadsmit minūšu laikā ministra māsasmeita Rūna Beguema, kas sēdēja viņa ložā, satrieca pīšļos kapteiņa Halla cerības, kurš, starp citu, nebija pateicis neko sevišķu. Viņš vēl no rīta bija neskanīgi ierunājies par mīlestību, bet viņus iztrau­cēja. Tad Rūna ar visai skaidri izteiktu vēsumu balsī bija pasacījusi «uz redzēšanos», taču apžilbusī Halla sirds nebija izpratusi, ko nozīmē viņas vienaldzīgais, mierīgais skatiens; izmantodams to, ka uz viņiem ne­viens neskatās, viņš tagad saņēma un rāmi paspieda meitenes lejup noslīdējušo roku. Rūna, bez satrau­kuma atvilkusi roku, pievērsās viņam, iespiezdama zodu atzveltnes samtā. Viegls, jautrs smīniņš kā bur­vīga krunciņa iegūla starp viņas uzacīm, un skatiens teica — nē.