Pēdējās dienās Halls bija stipri novājējis. Viņa kreisais plakstiņš nervozi raustījās. Kapteinis pie Rūnas apturēja tik ilgu, izmisuma pilnu un pētošu skatienu, ka meitene mazliet atmaiga.
— Hall, viss pāriet! Jūs esat stiprs cilvēks. Man patiesi žēl, ka t a s noticis ar jums; ka es esmu jūsu sirdēstu cēlonis.
— Tikai jūs tā arī varējāt būt, — Halls sacīja, izņemot viņu, neko citu neredzēdams. — Esmu kā apmāts. Vissliktākais ir tas, ka jūs vēl neesat mīlējusi.
— Kā?!
— Šī jusu dveseles daļa vēl ir neskarta. Preteja gadījumā varbūt jūtu atcere izkustinātu jūsu sirdi no stinguma punkta.
, — Nezinu. Tomēr labi, ka mūsu saruna pāriet apsvērumu jomā. Turklāt piebildīšu: ja mani piemeklētu mīlestība, ko nebūtu sūtījis liktenis, es uzskatītu to par nelaimi.
Rūna mierīgi pārlaida skatienu pāri ložu rindai, it kā gribētu noskaidrot, vai šī nelaime jau neslēpjas kaut kur tepat vīriešu ciešajos skatienos; taču apbrīna viņai bija tā apnikusi, ka meitene izturējās pret to tāpat kā bagātnieks, kas ar izklaidīgu nicību saņem atlikumu sīknaudā.
— Mīlestība un liktenis ir nešķirami… — Halls brīdi klusēja. — Vai… ko jūs gribat teikt?