— Ar to, Hall, es domāju sevišķu likteni. Zinu, — Rūna skumji paraustīja atsegto plecu, — es … neesmu tāda likteņa cienīga. — Augstprātību, kas izskanēja šai vārdā, apslēpa valdzinošs smaids. — Un tomēr es vēlos, lai mans liktenis būtu sevišķs.
Halls viņas uzpūtīgo sapni izprata pēc sava prāta.
— Protams, es jums nederu, — viņš teica ar patiesu aizvainojumu un ar tikpat patiesu sajūsmu.
— Jūs esat cienīga būt par karalieni. Es — parasts cilvēks. Tomēr nav nekā tāda, par ko es kaut mirkli šaubītos, ja jūs man pavēlētu to paveikt.
Rūna sarauca uzacis, bet tomēr pasmaidīja. Stipra mīlestība rosināja viņā reliģiozu aizkustinājumu. Tā kā Halls nesaprata meiteni, viņai sagribējās Hallu tuvināt savai dvēselei. Tā labi ļaudis, brīdi pagaudu- šies līdzi nabagam par viņa sūro likteni, mīl nodoties savu sajūtu analīzei par tēmu: «Vai esmu labs cilvēks?» Bet nabagam tas vienalga.
— Lai būtu karaliene, šķiet, esmu pārāk gudra, gudrāka, nekā tas viņas augstajā stāvoklī piederas, — Rūna teica. — Es taču pazīstu cilvēkus. Man jums jāsagādā pārsteigums. Diez vai ir iespējams sastapt tādu likteni, uz kuru es neskatītos no augšas. Droši vien ne. Esmu ļoti godkārīga. Visas manas domas par to ir miglā tītas un žilbinošas. Jūs zināt, kā reizēm iedarbojas mūzika … Es gribu dzīvot nerimstošās, visu manu būtni pārveidojošās svinīgās mūzikas skaņās. Es vēlos, lai iekšējai satraucošajai svētlaimei piešķirtu jēgu vara, kas nepazīst ne ierobežojumu, ne šaubu.