Šo mazo, nekautrīgo grēksūdzi Rūna izteica ar tādu graciozu vienkāršību, kā jauna māte, bērnu ieaijājot, čukstus stāsta tam valdnieku sapņus.

—   Ekstāze?

—   Es nezinu. Bet vārdi ietver sevī vairāk, nekā domā ļaudis, kuri sūrojas par vārdu vājumu. Pietiek, citādi jūs mainīsiet savu spriedumu par mani uz slikto pusi.

—   Es nemainu spriedumus, nemainu simpātijas, — Halls sacīja un, redzēdams, ka Rūna kļuvusi domīga, klusējot lūkojās viņas smalkajā profilā, domās cenz: damies apkopot visu, ko par meiteni zināja, lai izvei­dotu par to pilnīgāku priekšstatu. Desmit gadu ve­cumā viņa uzrakstīja lieliskus dzejoļus. Savas dzīves septiņpadsmito un astoņpadsmito gadu pavadīja uz kuģa, kurš devās apkārt pasaulei, un viņas eksotiskie zīmējumi lielā izstādē tika dārgi izpārdoti par labu neredzīgajiem. Rūna nemeklēja šāda veida populari­tāti, pat vairāk — nemīlēja to. Viņa bija lieliska mū­ziķe; meitenei pēc kārtas pareģoja gan tādu, gan citādu slavu, — pēc slavas viņa nealka. Viņas milzī­gajā namā, pārejot no telpas telpā, arvien spēcīgāk bija jūtama naudas vara, ko apgaro mākslinieciska un daudzveidīga dvēsele. Dvēselei klusējot, bez sim­pātijām un mīlestības, vienīgi instinktīvi nojaušot, ne­vis spriežot pēc pieredzes, ko spēj sniegt šīs vēl nepa­zītās jūtas, neatkarīga un vientuļa viņa gāja caur dzīvi.