Tūdaļ nākamajā dienā rīta un vakara laikraksti nodrukāja interviju ar Agasizu; kādā avīzē parādījās pat dīvainā iebraucēja artista improvizēts portrets. Tā ūsas un kuplie mati būtu darījuši godu jebkurai mat- audzēšanas reklāmai. Acis izbolījis, uz skatītāju raudzījās ugunīgs skaistulis.
Pa to laiku visas šīs jezgas vaininieks, pāršķirstījis avīzes un tiku tikām iztīksminājies par interesanto portretu, ievaicājās: «Nu, Drud, vai divdesmit trešajā tu būsi cirkā?»
Atbildot pats sev, viņš piemetināja: «Jā. Būšu un paskatīšos, kā šī spēcīgā pūsma, šī viesuļa brāzma nodzēsīs mazo, kūtro aprobežotā prāta liesmiņu, ar kuru tā dižojas «dabas valdnieks». Un sviedru lāses pārklās viņa seju …»
II
Ne mazāk spēcīgi kā publiku varens intereses vilnis sagrāba visu cirka trupu, ieskaitot apkalpotājus, biļešu kontrolierus un zirgu puišus. Sāka klīst baumas, ka «Dubultā Zvaigzne» (kā viņš pavēlēja sevi dēvēt afišā) esot grāfs un miljardieris, un ilgās pēc viņa, rijot siekalas restorāniskos un juvelieriskos sapņos, jau tvīka cirka jātnieces; jau balerīnas, no kurām ikviena cerēja savaldzināt titulēto savādnieku, tirdīja spoguli un ar putām uz lūpām Strīdējās, kuru no tām