viņš nopirks par augstāku cenu. Klauni centās izdomāt, kā, parodējot debitantu, sasmīdināt skatītājus. Dzērājs skribents Debors paspēja sameistarot tiem vairākus dialogus, par kuriem jau iemeta šņabīti un žvadzināja sudraba sīknaudu. Skaudības māktie vingrotāji, voltižētāji un žonglieri līdz pēdējam brīdim vienā balsī apgalvoja, ka noslēpumainais viesis esot no Indijas ieradies šarlatāns, kas tur mazliet apguvis suģestiju, un pareģoja viņam fiasko. Viņi tāpat mēģināja izplatīt ziņas, ka viņu sāncensis arēnā esot bēgujojošs noziedznieks. Viņi tāpat izdomāja, ka «Dubultā Zvaigzne» esot daudzkārt pieķerts kāršu spēles šulers. Viņi arī sacerēja interesanto nostāstu, kā ar šantāžu viņš esot atbruņojis rāmu kļuvušo Aga- sizu. Bet īstenībā neviens neko nevarēja pateikt; miglainā tenku spirāle vijās, neskarot centru. Vienīgi klauns Arsi, kurš mīlēja atkārtot: «Es zinu un esmu redzējis visu, tāpēc ne par ko nebrīnos,» — īpaši uzsvēra šo frāzi, ja saruna skāra «Dubulto Zvaigzni»; taču klauna slimīgajā, žultainajā sejā atspoguļojās blāvas izbailes, ka viņa nožēlojamo dzīvīti varētu piemeklēt kas tāds, par ko viņš domā ar satraukumu, zaudējis plikatas mieru, kas bija iegūts smagā darbā, taisot grimases un pieciešot zilumus.