Vēl daudz visādu vārdu gružu — izdomājumu, tenku, zobgalību, zākoņas un pareģojumu — iesprūda ausīs dažādiem ļaudīm sakarā ar sensacionālo uzstāšanos, taču visu nav iespējams noklausīties. Putekļu mākonī, ko sacēluši Cēzara zirgu pakavi, nav svarīgs katrs atsevišķs puteklītis; nav nemaz tik svarīgs arī saulstara atspīdums, kas caur mēļajiem virpuļiem seko imperatora zelta bruņu cepures baltajam plankumam. Cēzars saceļ putekļus… Putekļi — un Cēzars.
III
Divdesmit trešajā cirka kases lodziņš neatvērās. Uzraksts skanēja: «Visas biļetes izpārdotas.» Kaut gan cena bija augsta, tās izpirka zibeņātri; vēl divdesmitajā pēdējām biļetēm tika sarīkota loterija, jo tās izraisīja niknu strīdiņu starp pretendentiem.
Šajā vakarā vērīgs skatiens, pamests uz skatītāju vietām, nomanītu, ka publikas sastāvs ir mazliet neparasts. Tā, preses loža bija stāvgrūdām pilna, aiz papildvietām pensnejus un apkaklītes spīdināja tie, kas bija spiesti stāvēt, mīņājoties no vienas kājas uz otru. Tāpat pilna bija arī ministra loža. Tur zaigoja maigā, burvīgā skaistu acu un jaunu dāmu smalko seju, baltā zīda un dārgakmeņu pasaule, kuri uz mundieru un fraku fona dega kā lustras; tā mēnesstaru ūdenskritums, tīts melnu ēnu samtā, veļ un dzirkstina savus straujūdeņus. Visas ložas, lokveidā ieskaudamas aveņkrāsas barjeru, dvesmoja elegantā pūļa greznību un atturīgumu; brīvi, nepiespiesti smejoties, klusināti, taču ļoti skaidri runājot, šie ļaudis aplūkoja milzīgā cirka pretējās puses.