Virs arēnas zvīļojot plandījās gaisa telpa, ko pašā augšā noslēdza tik zil­gans kupols kā krēslainā debess, kas raudzījās iekšā caur atvērtajām stikla lūkām.

Augstāk par parteru atradās inteliģences, tirgotāju, ierēdņu un karavīru fizionomiskais raibums; vīdēja pēc portretiem pazīstamie rakstnieku un mākslinieku vaibsti; te varēja dzirdēt samākslotu frāzi, veiksmīgu repliku, izmeklētu literāru teicienu, tenkas un ģimenes strīdus. Vēl augstāk, uz vienlaidus soliem, drūzmējās iela — neizsijātais pūlis: tie, kuri skrien, iet un aiz­peld mums garām tūkstoš pāriem kāju. Bet virs vi­ņiem, aiz cirka afišām aplīmētas augstas barjeras uz elkoņiem, pirkstgaliem, smakriem un krūtīm, šaurības saspiesti, saraujoties līdzīgi sešskaldnim kā bišu šūna, svīda cirka pāriji — galerija; pūloties kaut uz brīdi atsvabināt rokas, viņi cieta piesmakušā gaisa un sirds- klauvju mocības; šajā juceklī mierīgākas izskatījās to cilvēku sejas, kuri augumā pārsniedza piecas ar pusi pēdas. Te grauza riekstus; to čaumalu knakšķi jaucās ar svilpieniem un familiāriem apsaucieniem.

Apgaismojums a giorno\ kas izstaroja tik spožu gaismu, ka viss gan tuvu, gan tālu bija it kā ar gaišu laku pārklāts, pretējo pusi gremdēja mirdzošā dū­makā, kur tomēr, skatienam piestājot, viss bija saska­tāms tik skaidri kā binoklī — gan sejas, gan to izteik­sme.