Viņš pieskrēja pie pavarda un iebāza degunu katliņā, kas vārījās uz uguns. Bet Buratino garais deguns izdūrās katliņam cauri, jo, kā mēs zinām, gan pavardu, gan uguni, gan dūmus, gan katliņu nabaga Karlo bija uzgleznojis uz veca audekla gabala.
Buratino izvilka degunu un palūrēja pa caurumiņu, — aiz audekla sienā bija tādas kā nelielas durtiņas, taču tā aizvilktas ar zirnekļa tīkliem, ka nekā nevarēja saskatīt.
Buratino sāka gramstīt pa visiem kaktiem, vai kur neatradīsies maizes garoziņa vai kaķa apgrauzts vistas kauliņš.
Ak, nekā, it nekā nabaga Karlo nebija atstājis vakariņām!
Te uzreiz Buratino ieraudzīja groziņā ar ēveļskaidām vistas olu. Viņš to paķēra, nolika uz palodzes un ar degunu — tuk- tuk — pārsita čaumalu.
Olā iečiepstējās balstiņa:
— Paldies, koka cilvēciņ!
No pārsistās čaumalas izlīda cālēns ar pūciņu astes vietā un jautrām ačelēm.
— Uz redzēšanos! Māmiņa Vista mani pagalmā sen jau gaida.
Un cālēns izlēca pa logu — tikpat kā ūdenī iekrita.
— Ai, ai, — Buratino iesaucās, — kā gribas ēst!…
Pēdīgi diena bija galā. Istabā iestājās krēsla.
Buratino sēdēja pie uzgleznotās uguns un aiz izsalkuma paklusām žagojās.
Viņš ieraudzīja, ka no pagrīdes kāpņu apakšā parādījās resna galva. Pabāza purnu, paošņāja un izlīda pelēks dzīvnieks īsām kājām.