Nesteigdamies tas devās pie groza ar ēveļskaidām, ielīda tajā ošņādams un gramstīdamies un nikni čaukstināja skaidas. Jādomā, meklēja olu, ko Buratino bija pārsitis.

Tad tas izlīda no groza un pienāca pie Buratino. Apostīja viņu, grozīdams melno purnu ar četriem gariem matiņiem katrā pusē. Buratino pēc ēdamā nesmaržoja, — dzīvnieks aizgāja garām, vilkdams sev līdzi garu, tievu asti.

Nu, kā maz varēja nesatvert viņu aiz astes! Buratino tūdaļ to arī satvēra.

Izrādījās, ka tā ir vecā, niknā žurka čauksture.

Aiz pārbīļa viņa jau gribēja kā ēna ieslīdēt zem kāpnēm, raudama līdzi Buratino, bet tad, ieraudzījusi, ka tas ir tikai koka puišelis, apgriezās un trakā niknumā metās tam virsu, lai pārgrauztu rīkli.

Tagad nu gan Buratino nobijās, palaida vaļā žurkas salto asti un uzlēca uz krēsla. Žurka viņam pakaļ.

No krēsla viņš pārlēca uz palodzi. Žurka — pakaļ.

No palodzes viņš pāri visam kambarītim pārsviedās uz galdu. Žurka — pakaļ… Un te uz galda tā sagrāba Buratino aiz rīkles, nogāza zemē, turēdama viņu zobos, nolēca uz grīdas un vilka zem kāpnēm, pagrīdē.

—    Tēti Karlo! — Buratino tikko paguva iespiegties.

—    Esmu šeit! — skaļa balss atsaucās.

Durvis plaši atvērās, ienāca Karlo tētis. Viņš norāva no kājas koka tupeli un svieda ar to žurkai.