Čauksture, palaidusi koka zēniņu vaļā, nokņadzināja zobus un pazuda.
— Re nu, kur tā palaidnība noved! — Karlo tētis norūca, paceldams Buratino no grīdas, un aplūkoja, vai viņam visi locekļi veseli. Apsēdināja uz ceļgala, izvilka no kabatas sīpolu, nomizoja.
— še, ēd!…
Buratino iecirta sīpolā izsalkušos zobus un skraukšķinādams un čāpstinādams notiesāja to. Tad viņš sāka trīties ar galvu Karlo tētim gar saraino vaigu.
— Es būšu prātīgs un rātns, tēti Karlo… Runājošais Cir cenis lika man iet skolā.
— Lieliski izdomāts, mazulīt…
— Tēti Karlo, bet es taču esmu pliciņš, no koka, - puika?; skolā mani apsmies.
— Ehē, — Karlo novilka un pakasīja saraino zodu. Tev taisnība, mazulīt!
Viņš aizdedzināja lampu, salūkoja šķēres, līmi un krāsaina papīra atgriezumus. Izgrieza un salīmēja sarkana papīra jaciņu un spilgti zilas bikšeles. No veca zābaka stulma izgatavoja kurpes un no vecas zeķes — rūķu cepurīti ar pušķi galā.
Ar to visu apģērba Buratino:
— Valkā vesels!
— Tēti Karlo, — Buratino sacīja, — bet kā tad es iešu uz skolu bez ābeces?
— Ehē, tev taisnība, mazulīt…
Karlo tētis pakasīja pakausi. Uzmeta plecos savus vecos, vienīgos svārkus un izgāja ārā.
Drīz vien viņš atgriezās, bet bez svārkiem. Rokā viņam bija grāmata ar lieliem burtiem un jaukām bildēm.