— Bum! — dimdināja bungas.
Uz skolu bija jāpagriežas pa labi, mūzika skanēja pa kreisi. Buratino sāka klupt. Kājas pašas griezās uz jūras pusi, kur:
— Pī-pī, pī-ī-ī-ī-ī…
— Džiņ-lalā, džiņ-lalā …
— Bum!
— Skola jau nekur neaizbēgs, — Buratino pats sev skaļi iegalvoja. — Es tikai paskatīšos, paklausīšos un tad — skriešus uz skolu.
Un, cik jaudas, viņš metās skriet uz jūru. Viņš ieraudzīja audekla telti, ko greznoja dažādu krāsu karodziņi, kas plandījās jūras vējā.
Telts augšā padejodami spēlēja četri muzikanti.
Lejā kupla, smaidīga krustmāte pārdeva biļetes.
Pie ieejas drūzmējās liels pūlis — zēni un meitenes, karavīri, limonādes pārdevēji, aukles ar zīdaiņiem, ugunsdzēsēji, pastnieki, — visi, visi lasīja lielu afišu: *
Leļļu teātris
Tikai viena izrāde!
Steidzieties!
Steidzieties!
Steidzieties!
Buratino paraustīja aiz piedurknes kādu zeņķi:
— Sakiet, lūdzami, — cik maksā ieejas biļete?
Puika nesteigdamies norūca caur zobiem:
— Četrus soldo, koka vīriņ.
— Saprotiet, zēn, es esmu aizmirsis mājās savu naudas maku… Vai jūs nevarētu man aizdot četrus soldo?
Puika nicīgi iesvilpās:
— Atradis muļķi!…
— Man š-š-š-š-š-š-šausmīgi gribas noskatīties leļļu teātri! — Buratino izgrūda caur asarām. — Nopērciet par četriem soldo manu brīnišķīgo jaciņu …