— Papīra jaķeli par četriem soldo? Pameklē muļķi!
— Nu tad manu jauko cepurīti…
— Ar tavu cepurīti var tikai kurkulēnus zvejot… Meklē muļķi!
Buratino pat deguns sametās auksts, — tik ļoti viņam gribējās nokļūt teātrī.
— Zēn, tādā gadījumā ņemiet par četriem soldo manu jauno ābeci…
— Ar bildēm?
— Ar br-r-r-rīnišķīgām bildēm un lieliem burtiem.
— Nu, lai iet! — puika bija ar mieru, paņēma ābeci un negribīgi noskaitīja četrus soldo.
Buratino pieskrēja pie kuplās, smaidīgās krustmātes un nopīkstēja:
— Klausieties, dodiet man biļeti pirmajā rindā uz vienīgo leļļu teātra izrādi.
Komēdijas izrādes laika lelles pazīst Buratino
Buratino apsēdās pirmajā rindā un sajūsmā raudzījās uz nolaisto priekškaru.
Uz priekškara bija uzzīmēti dejojoši cilvēciņi, meitenes melnās maskās, drausmīgi, bārdaini vīri ar zvaigžņotām rūķu cepurēm, saule, kas izskatījās kā pankūka ar degunu un acīm, un citas valdzinošas bildes.
Atskanēja trīs zvana sitieni, un priekškars pacēlās.
Uz nelielas skatuves pa labi un pa kreisi stāvēja kartona koki.
Virs tiem karājās mēnessveidīga laterna un meta atspīdumu spoguļa gabaliņā, kur peldēja divi no vates darināti gulbji ar zelta knābjiem.