Gar kartona koku iznāca mazs cilvēciņš garā, baltā kreklā ar garām piedurknēm. Seja tam bija apkaisīta ar pūderi, tik baltu kā zobu pulveris.
Viņš paklanījās visgodājamai publikai un sērīgi teica:
— Sveiki, mani sauc Pjero… Tūliņ mēs jums spēlēsim komēdiju ar nosaukumu «Meitene ar gaišziliem matiem jeb trīsdesmit trīs belzieni». Mani dauzīs ar nūju, pļaukās un sitis man pa pakausi. Tā ir ļoti jocīga komēdija…
Gar otru kartona koku izlēca otrs cilvēciņš — viscaur rūtains kā šaha galdiņš.
Viņš paklanījās visgodājamai publikai:
— Sveicināti, es esmu Arlekins!
Tad viņš pagriezās pret Pjero un iekrāva tam divas tik skaļas pļaukas, ka šim no vaigiem sāka birt pūderis.
— Ko tu, muļķadesa, pinkšķi?
— Esmu noskumis tāpēc, ka gribu precēties, - Pjero atbildēja.
— Un kāpēc tad tu neprecies?
— Tāpēc ka līgava no manis aizbēga…
— Ha-ha-ha, — Arlekins smējās locīdamies, — nu vai nav muļķadesa!…
Viņš paķēra nūju un iekaustīja Pjero.
— Kā tavu līgavu sauc?
— Bet vai tu vairāk nekausies?
— Nu nē, es jau tikko sāku.
— Tādā gadījumā — viņu sauc par Malvīni jeb meiteni ar gaišziliem matiem.
— Ha-ha-ha, — Arlekins vai plīsa aiz smiekliem un trīs reizes iesita Pjero pa pakausi. — Paklausieties jel, cienījamā publika … Vai tad mēdz būt meitenes ar gaišziliem matiem?